Krāsu nozīme

Krāsu psiholoģiskā, asociatīvā un simboliskā nozīme.

Krāsas dod mums daudz vairāk, nekā tikai objektīvu informāciju par pasauli ap mums, tās ietekmē, kā mēs jūtamies! Pēc psiholoģiskās iedarbības uz cilvēku visas krāsas var iedalīt 5 lielās grupās:

1.   Stimulējošās (siltās) – tās ir krāsas spektrā no sarkanās uz dzelteno un vēl uz priekšu, tās stimulē cilvēka interesi par apkārtējo pasauli, rosina darbībai;
2.   Dezintegrējošās (aukstās) – krāsas no violetās līdz zili-zaļajai. Tās it kā bremzē, palielina distanci, mazina laika robežas, emocijas, veicina saprātīgu racionalitāti;
3.   Statiskās (līdzsvarojošās) – zaļš, dzeltenzaļš, olīvkrāsa. Tās līdzsvaro un stabilizē, vēršas uz cilvēka iekšējo būtību;
4.   Pasteļkrāsas (mīkstās) – piemēram, rozā, salātzaļš, pelēkzils u.c. Tās ir maz piesātinātas krāsas un sasaucas ar savaldību, kautrību, maigumu;
5.   Nomācošās– melna u.c. tumšas un piesātinātas krāsas. Tās rada drūmu, nospiedošu iespaidu, veicina skumjas un bailes.
Uz cilvēka psihi vēl vairās iedarbojas krāsu salikumi, nekā atsevišķas krāsas. Piemēram, dzeltena ar zilo krāsu rada spēcīgu sasprindzinājumu, kustības efektu. Sarkana kopā ar zaļu dod impulsu, attēlo dzīves apliecinājumu. Violeta kopā ar dzeltenzaļu krāsu veido apslēptu spēku, mazliet līdzsvarotāku impulsu. Oranža ar gaišzilu-slēpta enerģija, kas grib izlauzties, arī enerģijas un noslēgtības apvienojums. Krāsas ietekme uz cilvēku ir pētīta jau sen, un arī krāsu ietekme atšķirībā no cilvēka dzimuma. Tomēr šie pētījumi nav viennozīmīgi un ir mainījušies laika gaitā. Jau 1897.gadā  Jastrova pētījums rāda, ka vīrieši dod priekšroku zilajai krāsai, bet sievietes- sarkanajai, bet vēlāk 1938. Gadā St. George atklāj, ka zilā krāsa vīriešiem nepatīk tik ļoti, kā sievietēm. Eienseka pētījums (1940) apgalvo, ka dzeltenam sievietes dod priekšroku salīdzinājumā ar oranžo, bet vīrieši dod priekšroku oranžajam, bet šo apgalvojumu apgāž Birrena (1952) pētījums, kas liecina par pretējo. Pēdējo gadu pētījumos atklāts, ka sievietes pievērš vairāk uzmanības “mīļākajām” krāsām, nekā vīrieši; izvēloties starp tumšajām un gaišajām krāsām, nav atšķirību starp dzimumiem, bet runājot par maigiem vai spilgtiem toņiem, sievietes dod priekšroku maigiem pasteļtoņiem, kamēr vīrieši- spilgtākām. Sievietes dod priekšroku vēso krāsu toņiem (1964.gada pētījumā- 76% sieviešu).
Krāsas mēs uztveram ne tikai sajūtu līmenī, bet arī asociatīvi un simboliski. Krāsu simbolisms radies vēsturiskās kultūras un mūsdienu kultūras kontekstā. Tas ir universāls un ne vienmēr sakrīt ar mūsu dabiskajām asociācijām. Tā piemēram, zaļā krāsa mums asociējas ar dabu, zāli, lapām, ekoloģiju, augšanu, bet daudzās zemēs tās simboliskā nozīme ir veiksme, nauda, pārticība. Tāpat krāsai var būt gan pozitīva, gan negatīva simbolika. Zilā krāsa asociējas ar zilām debesīm saulainā dienā, bet simboliski tā ir skumju krāsa. Arī sarkanajai krāsai ir 2 veidu simbolika- tā simbolizē asinis un uguni, tā ir enerģiska un agresīva, tomēr mūsdienās visā pasaulē to lieto kā STOP zīmi.
Asociatīvā un simboliskā nozīme var rasties dažādos veidos:
1.   Kultūras asociācijas (tradīcijas, ģeogrāfija, svētki un parašas);
2.   Politiskās un vēsturiskās (karogu krāsas, politiskās partijas,  karalistes utt.);
3.   Reliģiskās un mistiskās asociācijas- krāsas, saistītas ar garīgiem vai mistiskiem ticējumiem (piemēram, zaļā ir Auglības Dieva krāsa senajiem ķeltiem);
4.   Lingvistiskās asociācijas (krāsu terminoloģija katrā atsevišķā valodā, piemēram- smilšukrāsa vai laškrāsa latviešu valodā);
5.   Mūsdienu pielietojuma asociācijas (zaļa krāsa ceļu satiksmē).